Kultūras būve Vecrīgā.

Kāpēc gan radīt jaunu kultūras būvi jau tā dzīvīguma piesātinātajā Vecrīgā?
Tāpēc, ka tagadējā sabiedriskā dzīve vecpilsētā sastāv galvenokārt no bāru un klubu kultūras. Jauna, laikmetam atbilstoša kultūras objekta klātbūtne Vecrīgā veicinātu dažādāku cilvēku interesi pavadīt laiku pilsētas centrā, kā arī atsvaidzinātu vecpilsētas arhitektūru un būtu nozīmīgs jaunpienesums vēsturiskajai pilsētvidei.

Jauna ēku tipoloģija – PPPA

Dažādiem laikiem raksturīga dažāda kultūras būvju arhitektūra.
Kas ir mūsdienām atbilstoša (krīzes?) Arhitektūra?
Vai fakts, ka valstij ir vispirms jādomā, kur ņemt naudu pirmās nepieciešamības lietām un kultūra nav pirmās nepieciešamības lieta, nozīmē, ka šajā laikā par jaunām kultūras būvēm ir jāaizmirst?
Vai mūsdienu mainīgā ekonomiskā situācija nediktē to, ka ir jāmainās arī arhitektūras būvēšanas principiem un tradīcijām?
Sadarbojoties vēl salīdzinoši dzīvajam privātajam un valsts - publiskajam sektoram būtu iespējams iegūt publiskas ēkas ar daudz mazāku uzsvaru uz nodokļu maksātāju naudu un privātie resursi varētu gūt papildus garantijas savu projektu veiksmei.
Pilsētbūvniecībā jau dabiski parasti veidojas situācijas, kad ap sabiedriskiem veiksmīgiem objektiem kā sēnes pēc lietus sazeļ dažādas privātas būves, kuru izdošanās balstīta uz publiskās ēkas izdošanos. Tās ir viesnīcas pie dzelzceļa stacijām, restorāni pie teātriem, koncertzālēm, biroju ēkas pie veiksmīgiem infrastruktūras objektiem. Kas notiktu, ja šos apzinātos, bet sevišķi nekontrolētos procesus virzītu mērķtiecīgi un apvienotu vienā kopējā vienībā, veidojot pilnīgi jaunu ēku tipoloģiju - Publiskās Privātās Partnerības Arhitektūru?
Ēka veidota pēc jaunās PPPA tipoloģijas principa. Ēkas „serde” ir publiskā funkcija – deju teātris, kas tiek apņemts ar privāto „čaulu” – viesnīcu, birojiem, veikaliem, restorānu u.c. Ēka darbojas kā organisms, kurā abas funkcijas – privātā un publiskā – „barojas” viena no otras un ir savstarpēji izdevīgas pat neiespējamas viena bez otras. Veidojas privātās un publiskās telpas simbioze. Uz teātri sanākušie cilvēki var izmantot pirmajā stāvā esošo privāto restorānu; teātri ieskaujošā viesnīca gūst papildus noslogojumu ar uz teātri atbraukušajiem viesmāksliniekiem; biroji var izmantot mēģinājumu zāli lielāku konferenču rīkošanai utt.
Ēkas centrā esošais deju teātris tiek ieskauts ar privāta funkciju no visām pusēm kā rezultātā tā būvapjoms tiek daļēji uzbūvēts un uzturēts par privātajiem līdzekļiem. Salīdzinājumam var iztēloties perimetrālas apbūves ēku, kuras iekšpagalmā tiek „iesprausts” deju teātris. Ēka darbojas kā nepārtraukti 24 stundas dzīvs organisms ar visdažādākajām funkcijām tajā.

Laikmetīgā deja un brīvība.

Klasiskā deja vienmēr ir bijusi ļoti sakārtota. Tā piemēram baletā katra kustība ir definēta un tai ir savs nosaukums. Savstarpēji sakombinējot noteiktu kustību daudzumu, izveidojas izrāde no tās sākuma līdz beigām. Attiecīgi arhitektūra, kurā dejai notikt, vienmēr ir bijusi sakārtota un skaidri definēta.
Laikmetīgā deja pēc savas būtības ir daudz brīvāka nekā klasiskā deja. Laikmetīgās dejas kustības netiek tik stingri definētas, bet priekšnesumam, tāpat kā klasiskajai dejai, parasti noteikts ir sākums un beigas. Taču veids kā no sākuma līdz beigām dejotājiem nonākt ir daudz brīvāks un atvērtāks improvizācijai. Tāpat laikmetīgā deja daudz vairāk meklē dejas patiesumu, atsakoties no dekorācijām un vairāk uzmanības veltot pašiem dejotājiem. Arī arhitektūrai, kurā laikmetīgā deja notiek būtu jābūt brīvākai.
Kāda arhitektūra tad rosina cilvēkus justies brīvam?
Cilvēks visbrīvāk jūtas pie dabas. Dabā cilvēks var būt viņš pats un tur nav jāseko sabiedrības diktētajiem likumiem un normām. Lai iegūtu brīvības sajūtu, laikmetīgās dejas teātrim būtu pēc savas būtības jālīdzinās dabai.
Arhitektūra mums visapkārt parasti veido rāmi, kurā mums - sienas, grīda, griesti, kurā cilvēks nāk ar sevis definētām lietām – krēsls, galds, gulta un kuru ar tām apdzīvo.
Dabā nav rāmju un nav definētu lietu. Nokritušam kokam nav izmantošanas definīcijas. Uz tā cilvēks var sēdēt, gulēt, pusdienot.
Uz dabas principiem un sajūtām balstīta arhitektūra ir tāda, kurā jebkas var būt jebkas. Šie principi arī ietverti laikmetīgās dejas teātra arhitektūrā vecrīgā. Telpa, kurā grīda saplūst ar sienām un sienas ar griestiem iznīcina rāmi. Ēka tiek sadrumstalota līdz mēbeles mērogam un nu lietām vairs nav definīcijas. Jebkas var būt jebkas. Uz deju teātri atnākušie skatītāji var justies brīvi un dejotāji tāpat. Dejai tiek radīts spēcīgs konteksts, kas tajā pašā laikā ir ļoti nenoteikts un dod pilnīgu brīvību režisora radošajām izpausmēm.

Esošās vērtības jaunā līmenī

Vecrīgas tēls kādu to mēs redzam šodien ir veidojies ilgā laika posmā un dažādos laikos to ir papildinājušas dažādas jaunas vides kvalitātes. Vērā būtu jāņem vides kvalitātes, kas novietnē ir veidojušās ne tikai vēsturiski, bet arī laika posmā līdz mūsdienām. Tā piemēram, pēc RTU korpusa nojaukšanas novietnē izveidojies viens no populārākajiem publiskajiem laukumiem Vecrīgā. Tajā savu vietu atradis suvenīru un amatniecības izstrādājumu tirdziņš, kafejnīcas un šeit regulāri notiek dažādi muzikāli pasākumi. Projektā piedāvāts saglabāt novietnē izveidojušos publisko telpu, daļu ēkas pirmā stāva līmenī paceļot no zemes un otru daļu publiskās telpas pārceļot uz ēkas jumta. Jaunizveidotais segtais laukums turpina darboties kā vieta amatniecības izstrādājumu un suvenīru tirdziņa izvietošanai un gan laukums, gan ēkas jumts ir arī piemērots publisku pasākumu rīkošanai. Slīpie trepju veida jumti ļauj pirmo reizi Vecrīgā patiesi izbaudīt slaveno vecpilsētas jumtu ainavu. Segtais laukums kalpo arī kā priekšlaukums laikmetīgās dejas teātrim un ēkas apakša darbojas kā ieejas fasāde.
Šādi veidota ēka ir arī daudz demokrātiskāka un atvērtāka pret sabiedrību kā citas kultūras būves Latvijā. Tās aicinošais raksturs ar publisko telpu vairākos ēkas līmeņos, un dažādu sociālu aktivitāšu iespējas ap ēku rosina arī parasto cilvēku interesi par dejas kultūru. Kā pretstatu iespējams minēt Krievu drāmas teātri Vecrīgā, kur ēka ar savu majestātisko un noslēgto arhitektūru uzreiz pasaka, ka ēkā ietvertā kultūras izklaide ir paredzēta konkrētam sabiedrības slānim un bez uzvalka vai vakarkleitas to apmeklēt nav pieklājīgi.

Vecrīga un tās apbūves noteikumi

Vecrīgas apbūvē ir izteikti novērojami divi principi jaunas apbūves radīšanai. Pēc abiem principiem radītās būves nav izcēlušās ar ļoti augsti vērtējamu arhitektūras kvalitāti un ir pretrunīgi vērtēts to pienesums vecpilsētas vēsturiskajai videi
- Vēstures spoki: ļoti precīza apbūves noteikumu un vēstures liecību ievērošana, kas bieži noved pie repliku – „vēstures spoku” radīšanas (Melngalvju nams, viesnīca „Rolands” u.c.)
- Agresīvie: Apzināta apbūves principu, un mēroga neievērošana kā rezultātā rodas agresīvi svešķermeņi pilsētas vēsturiskajā telpā, kas degradē apkārtējo Vecrīgas vidi (RTU ēka Kaļķu ielā)
Ņemot vērā un precīzi izpildot visus Vecrīgas apbūves noteikumus vecpilsētā tikpat kā lielāka mēroga kultūras objektus izvietot nav iespējams.
Vai tas nozīmē, ka Vecrīgā sabiedriskajai dzīvei būtu jāaprobežojas ar jau iepriekš minēto salīdzinoši mazā mēroga bāru un klubu kultūru?
Projekts piedāvā iet vidusceļu, radīt ēku, kas atkāpjas un precīzi neizpilda konkrētus Vecrīgas apbūves noteikumus, bet ievēro tos pēc būtības un nodrošina tās arhitektūras un pilsētbūvniecības kvalitātes, kuru veicināšanai apbūves noteikumi tikuši izveidoti.

Autors: Didzis Jaunzems